Ja visi darīs tikai to, ko vēlās, kas tad būs? Esat dzirdējuši ko līdzīgu?
Cilvēka apziņa mainās, visa cilvēces apziņa mainās, kaut mazliet, bet katram, jo kopīgais lauks maina to, kas skaitās normāli. Mainās arī tas, ko spējam. Ja iepriekš varbūt bija jācīnās par izdzīvošanu, un dzīve bija balstīta uz pašsaglabāšanos, tad šobrīd mēs to tīrām, un šādi teicieni ir tikai pārpalikumi. Pamazām ejam prom no šiem konceptiem par to, ka grūtības un ciešanas ir kaut kas vitāli nepieciešams cilvēka attīstībai. Ciešanas ir galējais punkts, kad cilvēks nav bijis gatavs pieņemt sev svarīgas izvēles ātrāk. Bieži vien ciešanas ir kā nesējs vai starpnieks, kas palīdz cilvēkam nonākt pie savām dziļākajām vēlmēm, nolobīt no sevis lieko. Par nelaimi ir cilvēki, kuru panesamība ir tik liela, ka arī ciešanas viņu čaulu nenoloba, bet tikai padara biezāku, raupjāku, un ir jānotiek kaut kam ļoti kardinālam, lai to iedragātu. Tas, kas jau kādu laiku tiek prasīts no cilvēka, ir saprast viņa vēlmes. Ko tas nozīmē saprast? Ieraudzīt tās vēlmes, kas ir viņa paša, tās, kas ir kā daļa no viņa paša. Kādas vēl mēdz būt vēlmes? Piemēram tās, kas balstītas uz bailēm, uz mazvērtību, uz salīdzināšanu un iederēšanos sociumā. Tas, kas tiek prasīts ir atšķirt. Izklausās viegli? Ne-visai, bet tas ir tas, kas cilvēci atbrīvo no šiem pārpalikumiem. Tad, kad katrs darīs balstoties uz savu tīru dvēseles vēlmi, pasaule vibrēs pilnīgi citādi. Tie, kas ir piekusuši cilvēki, tie, kas kalpo šīm vecajām paradigmām, domā, ka neviens neko nedarīs, ja varēs nedarīt. Viņi tā domā, jo ir piekusuši, iztukšoti, darot dzīvē ne to, ko dvēsele aicina. Jo, tad kad sāc dzirdēt, nav iespējams vairs nedarīt, ir tik daudz enerģijas un iedvesmas, turklāt, viss cits šķiet mazāk svarīgs un nav iespējams nogulēt dīvānā pie ekrānā. Mūsu uzdevums ir sadzirdēt savu dvēseli, un katrs darīs ar vislielāko iedvesmu un iegūs dzīves maksimālo jaudu.
Indra Zālīte